Noliktavas pārzine BAIBA
Iepazīsimies! Tā ir mūsu kolēģe Baiba, Liepsalu noliktavas pārzine. Rūpīga, kārtību mīloša un atbildīga. Viņa ikdienā rūpējas par to, lai darbi Liepsalās neapstātos un visas ražošanā nepieciešamās izejvielas ir pietiekamā daudzumā. “Svarīga ,protams, arī izejvielu kvalitāte, īpaši smalkmaizītēm, nereti prasām izejvielu paraugus, lai tos iztestētu. Eklērus cep daudzviet, bet pircējam jau svarīga ir garša un kvalitāte,” viņa stāsta.
Malēniete Baiba Liepkalnos darbojas jau sesto gadu. Pirms tam sešpadsmit gadus nodzīvoja Anglijā, strādāja Gērnsijas salā netālu no Francijas. “Es ļoti mīlu turēties vienā vietā, bet deviņdesmitie gadi ieviesa savas korekcijas. Dzīvojot Anglijā, iemācījos strādāt ar cilvēkiem. Laipnība un cieņpilna attieksme pret citiem un dabu tur ir ikdiena.”
Un tāda ir arī mūsu Baiba pret kolēģiem vienmēr draudzīga, izpalīdzīga un atsaucīga.
Maizes stāsts.
Uz jautājumu, kas ir tas, kas patīk, strādājot Liepsalās , Baiba kā pirmo min maizes smaržu. ”Maizīte tā ir svēta lieta. Vislabāk man garšo Spēka rupjmaize. Tai arī ir ļoti atbilstošs nosaukums – apēd vienu maizes riku un ilgi vēl negribēsies ēst,” turpina Baiba, “esmu par to, ka pārtikā jālieto tas, kas aug šeit. Mūsu organisms gadsimtiem ilgi ir pielāgots tieši šī apvidus apstākļiem.” No saldumiem viņai garšo Vecrīgas savukārt, braucot ciemos, ciemakukulī nereti tiek paņemts kliņģeris Fantāzija.
Baiba turpina par to, kāpēc dvēseliski Liepkalni viņai ir tik tuvi: “Maizes cepšana ir mūsu latviskā tradīcija. Ar maizīti agrāk zemnieks bija paēdis. Maize, medus un piena krūze bija zemnieka maltīte un viņš gāja zemi art un graudus sēt. Arī šeit maizīti mīca, kukulīti veido ar rokām. Dagnis tur ļoti cieņā šīs latviešu tradīcijas, kas man personīgi arī ir svarīgas. Pats maizi cep. Piedalās, apmācot arī jaunos maizniekus. Dažkārt man ir skumji redzēt, ka mūsdienās darbi tiek veikti tikai, lai nopelnītu naudiņu, bet ir darbi, kas jāstrādā ar patiku un mīlestību, un maizes cepšana ir viena no tām.”
Baiba dalās jaunības atmiņās par ciemošanos pie vīra tēva, kurš bija liels saimnieks: “Viņi cepa mājās maizi un glabāja to skapī satītu lina dvielīti. Izņēma maizīti no skapja, piespieda kukulīti pret sevi un skaisti nošņāpa katram pa riciņai. Viņš bija tas, kas grieza maizi, nevis katrs pats sev grieza pa šķēlei. Pēc tam nolika maizi atpakaļ skapītī.”
Arī mūsdienās mums, latviešiem būtiska ir īstā maizes garša. Baiba turpina maizes stāstu: ” Man radinieki dzīvo Norvēģijā un, kad brauc no Latvijas, ņem līdzi 16 Liepkalnu vislielākos rupjmaizes kukuļus. Liek saldētavā, jo tur tādas īstas maizes nav.”
Nerimstošais mācīšanās prieks.
Baibas ikdiena ārpus darba ir pilna latvietības un mūzikas. Baiba stāsta: “Es vēl arvien mācos ko jaunu. Braucu uz Koknesi un mācos spēlēt kokli pie ļoti jaukas skolotājas - Ingunas Žogotas. Muzikālā dzirde man ir šūpulī ielikta, tas man no mammas. Visu mūžu esmu dziedājusi, visu jaunību nodejojusi. Šobrīd dziedu Folkloras kopā Āre. Lielvārdē, Latvietes pūrā pati šuju savu tautas tērpu. Vēl es arī mācos aust. Man ir plāns sev uzaust arheoloģisko tērpu.”
Liepsalu skati
Baiba turpina: “Liepkalni atrodas brīnišķīgā vietā. Un te ir skaisti visos gadalaikos. Arī ziemā redzu, ka viesi ne tikai iepērkas, bet arī pakavējas, pastaigājas un izbauda.” Baibai patīk vērot pārmaiņas dabā un kā viņa stāsta - viss dabā notiek pēc sava rituma, visam ir sava kārtība. Foto redzams Baibas iemūžinātais Liepsalu bērzs dažādos gadalaikos.
