Mēs informējam, ka mūsu interneta vietne izmanto sīkdatnes, lai palīdzētu uzlabot vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās teicamu darbību. Nospiežot “piekrītu”, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Savu piekrišanu varēsiet atsaukt, nomainot sava interneta pārlūka iestatījumus. Vairāk informācijas – Sīkdatņu politikā.
Atpakaļ uz sarunām

Mārketinga vadītāja IEVA

Ar Ievu tiekamies Valmierā darba dienas beigās tuvējā parkā. Mazliet dzestrs, bet apkārt esošais miers sarunu uztur siltu. Runājam par cilvēkam gandrīz pašu svarīgāko - darbu un laiku ārpus tā. Un, protams, sarunas tonalitāti ietekmē fakts, ka Ieva Liepkalnu Maiznīcā ir no pašiem pirmsākumiem - jau vairāk kā 20 gadus.



VIZĪTKARTE

  • Liepkalnu maiznīcas mārketinga vadītāja

  • Strādā uzņēmumā 20 gadus

  • Pēc dabas rīta cilvēks

  • No visiem Liepkalnu produktiem dod priekšroku rudzu rupjmaizei

  • Brokastīs rupjmaizi bauda ar biezpienu

  • Sapņo dot iespēju pircējiem e-veikalā personalizēt maizi, pievienojot sev vēlamās sastāvdaļas, piemēram, olīves, sēnes vai ko citu no plašā individuālo garšu klāsta

  • Nākotnē gribētu jaunu Liepkalnu veikalu un e-veikala pasūtījumu izņemšanas punktus visā Latvijā, lai vēl vairāk būtu tuvāk pircējam

Vai Valmiera ir Tava dzimtā pilsēta?
Jā, esmu piedzimusi tieši Valmierā! Un tepat visu dzīvi esmu riņķī grozījusies. Lai gan bērnības un skolas gados ar ģimeni dzīvojām Mazsalacā un pēc tam sekoja posms, kurš atveda mani uz Rūjienu, bet vēlāk aplis noslēdzās un es atgriezos.

Un kurā brīdī Tu nonāci atkal atpakaļ?
Valmierā es atgriezos tieši saistībā ar Liepkalniem un pārvācos tikai Liepkalnu dēļ. Es joprojām par to priecājos! Dzīvojot Mazsalacā un Rūjienā man Valmiera likās kā sapņu pilsēta un manī bija šī cerība, ka, iespējams, es kaut kad atkal šeit varēšu dzīvot. Un tā arī tas notika. Es biju tik priecīga! Protams, pati es arī uz to gāju, pati virzījos, lai es varētu šeit dzīvot, jo man Valmiera ļoti patīk! Saskare ar šo pilsētu man bija jau tajā brīdī, kad es iestājos Vidzemes augstskolā.

Liepkalnu maiznīcā mēs Tevi zinām kā mārketinga vadītāju, bet kas Tu esi pēc izglītības?
Vidusskolu es pabeidzu Mazsalacā un tad aizgāju studēt uz Bulduru dārzkopības tehnikumu. Man vecāki nodarbojās ar puķu audzēšanu - ar tādiem maziem biznesiņiem - puķes, tulpes, mežvīteņi, - kā jau tajā laikā, deviņdesmitajos, bija populāri. Mammai bija arī zemeņu dobes un kaut kā viņa mani ievirzīja uz Bulduriem. Tas vārds Bulduri izskanēja tik bieži, ka nekas cits neatlika kā braukt un stāties iekšā!
Es studēju daiļdārzniecību - vienkāršiem vārdiem sakot - apstādījumu projektēšanu. Es esmu tehniķis - daiļdārznieks pēc pirmās profesijas. Diplomdarbā projektēju Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma dzīvojamās daļas apstādījumu projektu un beidzu ar zelta diplomu!

Pēc absolvēšanas Tu sāki daiļdārzniecību arī praktizēt?
Jā! Nokļuvu Virķēnu lauksaimniecības skolā, kur par amatmeistaru nostrādāju piecus gadus. Tas bija darbs ar skolēniem. Tā bija daļa no mājturības stundām, kas bija saistītas tieši ar dārzkopību. Mums bija arī dārzeņu dobes, strādājām parkā un siltumnīcās. Man bija pašai arī savas divas audzināmās klases.

Kas notika tālāk?
Dažādu dzīves apstākļu dēļ es jutu, ka manī enerģija ir vairāk nekā realizēju šajā darbā. Jutu, ka sāku savā attīstībā mazliet apstāties. Dzīvei sāka pietrūkt asums un piepildījums! Tieši tajā brīdī Valmierā izveidojās Vidzemes augstskola ar tūrisma, biznesa vadības, sabiedrisko attiecību un psiholoģijas programmām. Man uzreiz bija klikšķis, ka ir jāmēģina.
Man bija 25 gadi un es apzinājos, ko es gribu! Interesantākais bija tas, ka pamatā studijas bija paredzētas angļu valodā, bet šo valodu es praktiski tikpat kā vispār nemācēju. Tad es ķēros pie vārdnīcām, pie kaut kādām kasetēm, jo man bija svarīgi nolikt iestājeksāmenus. Stājos es uz vairākām programmām. Rezultātā angļu valodas testu es nošpikoju no blakussēdētāja. Tā ir viena no manām dzīves uzvarām. Teica, ka nevarēs, bet es to izdarīju! Pēc rezultātiem es abās programmās paliku nedaudz aiz uzņemto skaita. Nodomāju, tad jau tas nav priekš manis! Bet tad man vienu vakaru zvana un saka, ka pēc studentu sadalīšanās pa grupām ir atbrīvojusies vieta un man ir iespēja tikt sabiedrisko attiecību un komunikācijas programmā. Man bija divu stundu laikā jāpieņem lēmums. Divu stundu laikā jāizlemj tālākais dzīves pagrieziens un es teicu, jā! Es jutu, ka man tas ir jādara. Tas ir dzīves pagrieziens, par kuru man ir liels gandarījums, ka es to izdarīju! Es aizgāju no darba un uzsāku 4 gadu studijas klātienē.

Un kāda bija sajūta, uzsākot studijas?
Pirmos divus mēnešus neredzēju neko citu, kā tikai angļu valodas vārdnīcu. Psiholoģijas grāmatās man bija iztulkots katrs otrais vārds. Sākumā es apguvu tieši specifisko ar profesiju saistīto vārdu krājumu, tikai pēc tam ikdienišķo sarunvalodu. Es joprojām apbrīnoju sevi, bet es to tik ļoti gribēju, ka tur nebija variantu! Vidzemes augstskolā es esmu viena no pirmajiem simts studentiem. Ar šo savas dzīves posmu ļoti lepojos! Šis stāsts ir iedvesmojošs priekš visiem, jo tas nav tradicionāls stāsts.
Dalos ar savu pieredzi un saku, ka būtībā jau pats tu vari virzīt savu dzīvi un nokļūt tur, kur tu gribi un darīt to, ko tu gribi, bet tas ir atkarīgs tikai no tevis! Cik tu pieliec pūles, mērķtiecību un biznesa vārdiem runājot - stratēģiju, lai tu nokļūtu tur, kur tu gribi būt.

Pastāsti, kāds bija Tavs ceļš pie Liepkalniem?
Paralēli studijām meklēju darba iespējas kā piepelnīties. Gatavoju rakstus avīzei Valmieras Vēstis. Man bija jāmeklē arī prakses vieta. Šeit sākas stāsts par Liepkalniem. Man teica, lai eju praksē uz Tālavas viesnīcu, bet tajā laikā šai vietai nebija tāda uzrāviena un es jutu, ka tur nav potenciāla.Tad es sāku domāt par Liepkalniem. Zināju Liepkalnu Maiznīcu, jo pirms tam man Dagnis bija Rūjienas ceptuvei pasūtījis izprojektēt fasādes priekšpusē dobes - projektu par to, kā tur varētu izskatīties. Tas bija vēl Virķēnu laikos. Brīdī, kad man bija aktuāli prakses vietas meklējumi, es sāku vairāk uzmanību pievērst tieši Liepkalnu produktiem. Skatījos, ka etiķete ir vienkārša, nav reklāmas vai citu pārdošanas elementu. Pie sevis nodomāju - tas varētu nozīmēt, ka viņiem ir vajadzīgs kāds, kurš varētu darboties tieši mārketinga virzienā. Aizgāju pie Dagņa uz tikšanos un jautāju, vai būtu interese mani paņemt praksē. Dagnis teica, jā!
Ja es pareizi atceros, man prakse bija mēnesi vai divus. Mani iemeta kā kucēnu ūdenī. Nebija neviena vadītāja, kas man dotu norādījumus. Būtībā bija tā - ko es redzu, ka radoši atrodu risinājumu, tas arī tika īstenots. Bija degustācijas, sižeti televīzijā, aptaujas anketas. Es iesāku šos projektus ar domu, lai arī pēc prakses noslēguma es Liepkalniem būtu vajadzīga. Neatrados tur tikai formāli, lai veiktu savus prakses pienākumus. Es gribēju parādīt sevi kā cilvēku, kas Liepkalniem ir vajadzīgs!
Pēc mēneša ar Dagni vienojāmies, ka es turpināšu. Es paralēli studēju un patstāvīgi darīju manā atbildībā esošos darbus. Darīju visādus darbus, kas saistīti ar produktu veicināšanu - taisījām neskaitāmas degustācijas, sākām braukt arī uz izstādēm.  Tas bija aktīvs produktu garšošanas posms, kas ļāva pircējiem pamanīt mūsu - Liepkalnu maiznīcas garšu.
Dzīves interesantākais moments, ka pirms tam es teicu, ka gribu tādu profesiju, kur nav jāstrādā ar cilvēkiem. Kur nav saskarsme, komunikācija, kur vairāk var pats ar sevi. Bet cilvēku noliekot konkrētos apstākļos, arī šie apstākļi veido cilvēku. Un šis bija mans ceļš, lai es varētu veidot sevi, kā atbrīvotu un pārliecinošu cilvēku. Šī mana pieredze iedvesmo mani pašu.

Kas notika pēc augstskolas absolvēšanas?
2000. gada 1. jūnijā pēc augstskolas absolvēšanas es pilnībā iegāju Liepkalnos. Šī mana pieredze mani pašu iedvesmo. Sākumposmā nebija uzsvars tieši uz mārketingu, bet arī pārdošanu, jo Liepkalnos tajā laikā šajās pozīcijās vēl neviena cita nebija. Mans uzdevums bija iepazīstināt un rādīt. Tajā laikā mēs vēl strādājām šaurā teritorijā -  Rūjiena, Naukšēni, Valka. Bija tikai Rūjienas ražotne Rīgas ielā.

Tu vari šo darba pieredzi Liepkalnos sadalīt pa posmiem?
Piecus gadus es strādāju Rūjienas ceptuves telpās. Pēc tam jau darbojās Kocēnu ceptuve un sāka veidot arī ražotni Valmierā un es pārnācu atpakaļ uz Valmieru. Lēnā garā, uzmanīgi un piesardzīgi.  Notika aktīva cepšana un pasūtījumi auga. Tad sākās posms, kurā uzdevums bija iekarot lielāku tirgus teritoriju - Valmiera, Saulkrasti, Ainaži, Salacgrīva, Limbaži un galvenais - Rīga! Mēs ar Liepiņu Andi braucām divatā ar mašīnu uz Rīgu, gājām iekšā jebkurā vietā. Andi man sūtīja līdzi kā rociņas turētāju. Viņam emocijas bija stiprākas. Gāja iekšā jebkurā vietā, kur pārdeva pārtiku. Viņš ar maizītes paraugiem rokās iekšā gāja pirmais un es ar sortimenta lapām līdzi. Ja vienā vietā atteica, gājām iekšā nākamajā. Mēs ļoti daudz strādājām ar paraugiem, ar kastēm vedām produktus sev līdzi. Es vēl tagad atceros, ka atstājām kāda Rīgas veikala vadītājai Franču maizīti. Lai gan viņa teica, ka veikals nav ieinteresēts, pēc divām dienām zvanīja, ka ir gatava pasūtīt. Viņai iegaršojās!
Tad nāca loģistikas uzņēmuma Latviešu maiznieks posms, kur Dagnis mani uzaicināja par šī uzņēmuma vadītāju. Jaunais loģistikas uzņēmums tika veidots no trīs maiznieku uzņēmumiem ar mērķi izveidot kopīgu loģistiku, lai būtu iespējas piedāvāt produkciju lielveikalu tīkliem. Liepkalni tajā laikā vieni paši vēl nebija tik lieli, lai nodrošinātu lielveikalu galveno prasību - piegādes visā Latvijā.

Kas ir Tavas galvenās atbildības ikdienā kā mārketinga vadītājai?
Atbildības ir daudzos virzienos. Vairāk vai mazāk es saņemu jebkuru zvanu, kas ir saistīts ar mārketingu - iepakojumu sfēra, mājaslapas uzturēšana, e-pastu administrēšana,  dalība izstādēs, degustācijas, jaunu produktu un produktu nosaukumu veidošana, preču zīmju jautājumi, daudz un dažādu reklāmas materiālu izveide, sponsorēšana, iepriekš tā bija arī sociālo tīklu sfēra. Bet, protams, ka mēs daudzus no šiem lēmumiem un procesiem cenšamies virzīt kopā kā komanda. Idejas liekam kopā, diskutējam. Atbalstu brainstorming principu, ko augstskolās māca. Vairāki cilvēki met idejas kopā nekritizējot un tad šī apmaiņa izveido kaut kādu ideju veselumu. Viens var radīt ideju, bet to vajag izdiskutēt, apdzīvot. Mēs ar tirdzniecības vadītāju Andu esam labs tandēms šajā. Idejisks atbalsts viena otrai.

Kā Tu kā Ieva jūties šajā pozīcijā?
Galvenais jau ir tas, ka es ar prieku nāku uz darbu! Es varu piekrist tam - ja tu atrodi sev interesantu un aizraujošu darbu, tad tev visu mūžu nav jāstrādā. Man apmēram tā ir. Katra diena ir dinamiska. Es neteikšu, ka visas dienas ir pozitīvas. Ir risināmi dažādi jautājumi, bet tas viss rada šo pārsteigumu pilno kūsājošo darba ikdienu, kas man ir vajadzīga. Ja es padzīvoju kādas piecas dienas klusākā vietā, man jau ir par daudz. Man vajag dinamiku - trīs četrus darbus vienā reizē, es šādā vidē jūtos tik labi. Ir dienas, kad visu dienu iznāk runāt pa telefonu, citu dienu domāt, slīpēt idejas. Ir jāuzraksta viens teikums - bet pie viņa var sēdēt divas stundas, kamēr tu saproti, ka tas uzrunā. Un cenšos uz visiem lēmumiem, jautājumiem skatīties arī no malas. Bet, protams, kad nedēļas beigās ir nogurums, man patīk izbraukt un atslēgties.

Kas Tevi atpūtina?
Ja agrāk man bija grūti atslēgties un darbs nāca līdzi arī brīvdienās, tad tagad es to ļoti labi esmu iemācījusies nodalīt. Palīdz arī tas, ka es arvien vairāk esmu aizrāvusies ar savu pirmo profesiju - daiļdārzniecību. Brīvdienās es kaislīgi tajā visā eju iekšā. Man ir beidzot iespēja arī veidot savu daiļdārzu. Man ir vīzija un es lēnām, ar baudas sajūtu turpinu darīt. Radīt kaut ko savu, kur es vakarā varu apsēsties uz soliņa un izbaudīt visas tās līnijas un krāsas, kas pa dienu ir izveidotas. Tas ir kaut kas neizsakāms. Es jūtu, ka šī kaislība paliek arvien lielāka! Mums ir dārzs un man ir iespēja to veidot - zālienu, apstādījumus. Man patīk mazās dekoratīvās formas. Nesen biju arī Baltezerā, kur iegādājos dažādas dekoratīvās formiņas, ko es lieku kopā un skatos, kā izskatās kompozīcijā.
Es esmu aizrāvusies ar mazajām skujkoku formām (kadiķi, egles) un ar īsajām ziemcietēm (krāsu laukumiem). Es orientējos augu augstumos, līdz ar to varu kombinēt un veidot laukumus, krāsas un formas. Tas mani fascinē. Šie pamati manī ir ielikti no skolas laikiem, kad trīs gadus studēju tehnikumā. Ilgāku laiku man nebija iespēja realizēties šajā virzienā, bet tagad šī vēlme darboties šajā virzienā izteikti nāk atpakaļ.
Manuprāt, svarīgākais dārzā ir tas, lai acij būtu kur pakavēties. Dārzeņi man nepatīk! Dārzeņu dobīte man ir viens reiz viens metrs. Mani saista tieši šo relaksācijas vietu izveide. Koku formas, krāsas, ugunskura vieta. Mirklis, kad tu vakarā pie nopļauta zāliena vari skatīties kā kociņš izlocījies, puķīte tāda un šitāda.. un domas sakārtojas, lai varētu nākt darbā ar jaunu enerģiju.

Tavs gadalaiks dabā?
Esmu par to daudz domājusi, tas ir maijs. Kad viss atverās un zied. Vēl nav nolietojies, bet viss ir svaigs, ziedošs. Kaut kur tiecās, vijās, lien ārā, atdzīvojās, smaržo! Asinis kūsā! Pirmā nopļautā zālīte, jasmīni.. jau var redzēt, kā puķes sarindojušās.

Bet kas Tevi piepilda reizēs, kad gribas atpūsties arī no dārza?
To jau daudzi zina - man patīk soļot. Staigāt garus gabalus ar vai bez nūjām. Man Valmierā ir savi maršruti. Es atnāku no darba - mierīgi pasēžu, padzeru kafiju un tad es dodos ārā. Katru dienu nē, tas pēc sajūtām. Ja esmu vairāk uzvilkta, tad ir noteikti jāiet - ķermenis pats to liek manīt. Katrs jau atrod savu formu, kā  darba dienās relaksēties. Man tieši palīdz šī staigāšana - ap 8 km garš maršruts. Un eju vienatnē, jo tā man ir meditācija. Galvenais, lai kurpes nespiež, lai ir ērti kustēties ritmā. Tā ir mana stunda kustībā. Es eju, visu vēroju un jūtu, kā galva pilnībā attīrās.
Pirts un jūra arī mani iepriecina. Uzlādē mana ģimene. Man patīk izbraukt no ikdienas. Iepriecina balles un zaļumballes - varu dejot līdz diviem naktī! Tas atbrīvo.