Apkopēja SILVA

Silvas darba diena sākas vienpadsmitos vakarā, atstarojošais pančo mugurā, 6 kilometru pastaiga uz darbu un aidā – vienos naktī, kad ceptuvē vislielākais klusums, Silvai sākas vislielākā rosība.Kā viņa saka: “Te nav nekāda pastaiga ar spainīti un lupatiņu. Bez fiziskā nu nekādi!” Pieradusi ātri strādāt, tomēr iemācījusies arī izvērtēt prioritātes, jo visu vienā dienā izdarīt nevar.

Rokdarbi ir Silvas sirdslieta un interese par to pārmantota no paaudzes, paaudzē. Viens no vecvectēviem dreijājis vijoles, otrs bijis galdnieks, savukārt vecmāmiņa – šuvēja. Arī aušana un pērļošana Silvai nav sveša. Ar rokdarbiem jau aizrāvusies no otrās klases.) Interesantākie adījumi aizceļojuši uz tālākajiem zemeslodes nostūriem. Pa rokai ir arī viens noderīgs adīklis, kas tiek izmantots nemiera novadīšanai.

Ikdienā Silva galdā ceļ Liepkalnu maizīti - Latgales pīto, Sezama baltmaizi, Klona maizīti un Sevišķo rupjmaizi. Strādājot ceptuvē, to nereti var dabūt vēl tikko no krāsns mutes izceltu. Svētkos iecienījusi lauku torti ar aveņu pildījumu.  Un vēl garšo kliju standziņas un vaniļas - mandeļu cepumi un vēl un vēl... kā Silva saka:  “Man ar ēdienu nav problēmas!”

Noslēgumā viņa atzīst, ka “Diena nav izdevusies, ja nav kārtīgi pasmiets,” un tas tik tiešām raksturo mūsu Silvu.